Mans brālis Andris savu sešdesmit piekto dzimšanas dienu nolēma svinēt ar vērienu. Viņa privātmājas pagalmā netālu no Siguldas bija sapulcējušies gandrīz divdesmit cilvēki. Tur bija visi: viņa dēli Kaspars un Jānis ar savām sievām, māsīcas, brālēni un bariņš mazbērnu, kas skraidīja apkārt, radot pamatīgu troksni.
Es neatbraucu tukšām rokām. Jau iepriekšējā vakarā biju izcepusi savu slaveno kāpostu pīrāgu ar olu – to pašu, kura recepti mamma mums nodeva mantojumā.
Andris šo pīrāgu dievināja kopš bērnības. Es joprojām atceros, kā mēs mazi būdami virtuvē gandrīz vai saķērāmies matos par pēdējo gabaliņu. Tā bija mūsu kopīgā bērnības garša, kas saistījās ar siltumu un drošību. Taču šajā jubilēja dienā viss bija citādi.
Manu pīrāgu, ko biju rūpīgi ietinusi lina dvielī, lai tas neatdzistu, nolika pašā garā galda galā. Tas palika turpat starp krāsainajiem lielveikala salātiem plastmasas trauciņos un milzīgu, rozā krēma torti, ko bija atvedusi vedekla Liene.
Vakara gaitā es vēroju, kā cilvēki naski ķeras pie uzkodām. Neviens pat nepajautāja, kas tas par pīrāgu. Neviens neiedomājās pacelt dvieli un ieelpot to smaržu, ko tik labi pazina mūsu vecāki. Kad svētki tuvojās izskaņai, pīrāgs tā arī palika neskarts.
Bērni bija pieēdušies čipsus un konfektes, bet pieaugušie slavēja Lienes atvesto kūku, kas salkani smaržoja pēc mākslīgā vanniļas aromāta. Es klusi ieliku savu veikumu atpakaļ somā.
Braucot mājās autobusā, es skatījos pa logu uz piesnigušajiem laukiem un domāju: šim pīrāgam ir vairāk nekā sešdesmit gadu vēsture, bet šodien tam neatradās vieta uz galda. Tas bija kļuvis par lieku detaļu, tieši tāpat kā es pati šajā trokšņainajā saimē.
Dzīve starp klusumu un tālruņa zvaniem
Man ir sešdesmit deviņi gadi. Draugi mani sauc par Zinu, bet jaunie radinieki reizēm uzrunā oficiālāk – par Zinaīdas kundzi. Jau vairākus gadus dzīvoju viena savā nelielajā dzīvoklī tepat Cēsīs.
Vīrs aizgāja aizsaulē pirms sešiem gadiem, un kopš tā laika klusums ir kļuvis par manu galveno pavadoni. Man ir trīs pieauguši bērni – Madara, Lāsma un dēls, kuram jau sen ir sava dzīve Rīgā. Man ir arī brālis Andris un māsa, mēs visi it kā turamies kopā, bet patiesībā mūs šķir milzīga aiza, ko neviens negrib pamanīt.
Svētki mūsu ģimenē vienmēr notiek pēc viena un tā paša scenārija. Mēs apsēžamies pie galda, sākas pirmie tosti, un telpu piepilda skaļas balsis, kas pārmāc viena otru. Jaunie spriež par jaunākajiem auto modeļiem, par to, cik grūti tagad ir ar visiem banku maksājumiem un mājokļa parādiem, un kurš bērnudārzs ir labākais.
Andris ar znotiem strīdas par malkas cenām un to, kura zāles pļāvēja marka ir visizturīgākā. Es visbiežāk vienkārši sēžu un klausos. Es mēģinu smaidīt, mēģinu parādīt, ka esmu daļa no šī visa, bet patiesībā jūtos kā tāds fona troksnis.
Dažreiz es mēģinu iespraukties sarunā. Gribu pastāstīt, kā mēs savulaik ar mammu gājām ogot tajos pašos mežos, par kuriem tagad runā jaunie, vai atcerēties kādu smieklīgu atgadījumu no skolas laikiem.
Bet tad notiek tas, kas liek sirdij nedaudz saspiesties – mani neviens neignorē speciāli, viņi vienkārši nedzird. Mana balss ir par klusu šim laikmetam. Mana pieredze šķiet novecojusi un nevienam nevajadzīga.
Kad tilts starp paaudzēm kļūst par īsziņu
Atceros vienu gadījumu pagājušajā ziemā, kad Andra mazmeita Madara – jauna, sprigana meitene ap divdesmit – uz brīdi apsēdās man blakus. Ārā sniga lielām pārslām, un virtuvē valdīja patīkams siltums. Es pie sevis nopriecājos – beidzot kāds gribēs parunāties.
— Tante Zina, jūs taču visu mūžu strādājāt ateljē par modelētāju, vai ne? — viņa pajautāja, malkojot savu dzērienu.
Es uzreiz atplauku smaidā. Man tiešām šķita, ka viņu interesē mans stāsts.
— Jā, mīļā. Trīsdesmit divus gadus nostrādāju šūšanas darbnīcā. Mēs veidojām piegrieztnes un šuvām tērpus visādos stilos, mēģinājām uzburt ko skaistu arī tad, ja audumu nevarēja dabūt. Tas bija tik atbildīgs darbs, īpaši tajos laikos, kad katra vīle bija jāpārbauda ar rokām un viss bija jāzīmē uz papīra, nevis jādara datorā…
— O, forši, — Madara noteica, bet tajā pašā mirklī viņas tālrunis uz galda novibrēja. Viņa to zibenīgi paņēma rokās, un viņas acis uzreiz pievērsās ekrānam. — Piedodiet, man te draudzene raksta par šovakar plāniem…
Un ar to saruna beidzās. Es paliku sēžam ar saviem tiltiem un aprēķiniem, kamēr viņa jau sarakstījās ar kādu citu, kas atradās kilometru attālumā. Tajā brīdī es sapratu – mēs sēžam blakus, bet esam uz dažādām planētām.
Viņai mans darbs bija tikai “foršs” fakts, ko aizmirst pēc piecām sekundēm, bet man tā bija visa mana dzīve, mans lepnums un sūri nopelnītā pieredze.
Tosts, kurā neatradās vieta manam vārdam
Lūzuma punkts pienāca māsas jubilejā. Viņa svinēja savu apaļo jubileju kādā jaukā viesu namā netālu no Amatas upes. Bija klāts bagātīgs galds, skanēja mūzika, un gaisotne bija patiesi pacilāta.
Vakara vidū māsa piecēlās, lai teiktu galveno pateicības runu. Viņa runāja tik skaisti par to, cik svarīga ir ģimene, kā mēs visi esam viens otra atbalsts un kāds prieks ir redzēt tik daudz mīļu seju vienuviet.
Tad viņa sāka saukt vārdos visus klātesošos:
— Paldies Kasparam un Jānim, ka atradāt laiku atbraukt. Paldies Lāsmai un Lienei par palīdzību pie galda klāšanas. Paldies manam brālim Andrim, kurš vienmēr ir bijis kā mūris…
Viņa nosauca katru bērnu, katru mazbērnu un pat attālākus radiniekus, ko redzējām reizi piecos gados. Bet manu vārdu viņa neizrunāja.
Es sēdēju tieši viņai pretī. Es vēroju viņas seju, viņas mirdzošās acis, un gaidīju. Varbūt tūlīt? Varbūt beigās? Bet nē. Runas beigās visi saskandināja glāzes un sāka aplaudēt. Es arī pasmaidīju un pacēlu savu glāzi, bet kaklā bija iestrēdzis kamols.
Es nedomāju, ka viņa to izdarīja ar ļaunu prātu. Viņa vienkārši mani nepamanīja. Es biju tik ļoti saplūdusi ar krēslu un istabas fonu, ka māsas skatiens man vienkārši pārslīdēja pāri.
Atpakaļceļā, lūkojoties uz tumšajām egļu galotnēm ceļa malā, es sev pajautāju: “Zina, ko tu šeit dari? Kāpēc tu tērē savu laiku un pēdējos spēkus, lai dotos tur, kur tu esi neredzama?” Atbildes nebija.
Tajā naktī es nolēmu, ka kaut kam ir jāmainās.
Es vairs nevaru atļauties justies kā lieka detaļa mehānismā, kas lieliski darbojas arī bez manis.
Klusā sacelšanās un apkārtējo reakcija
Pēc tās jubilejas es sāku lēnām un klusi distancēties. Kad pienāca nākamais uzaicināms uz radu sanākšanu, es mierīgi atteicu.
— Piedodiet, mīļie, šoreiz netikšu. Kaut kā tas spiediens pēdējās dienas nerimtīgi lēkā, — es teicu Andrim pa telefonu.
— Nu, žēl, žēl. Bet nu, labsajūta pirmajā vietā! — viņš atbildēja, un es dzirdēju, ka fonā viņš jau ar kādu citu sarunājas. Viņš pat nepajautāja, vai man vajag kādas zāles vai palīdzību. Viņam pietika ar manu “nē”, lai dotos tālāk.
Pirmajos mēnešos vēl bija daži zvani. Radinieki it kā interesējās, kā man iet, vēlēja izveseļoties. Bet drīz vien zvani kļuva arvien retāki un īsāki. Tagad viss ir vienkārši: “Zin, brauksi sestdien?” — “Nē, nevarēšu.” — “Skaidrs, nu tad atpūties.”
Un viss. Četrdesmit gadu garumā es biju tā, kas vienmēr atbrauca, kas vienmēr palīdzēja, kas vienmēr atveda savus pīrāgus un dāvanas. Izrādās, ka manu prombūtni gandrīz neviens pat neievēroja. Dzīves karuselis turpināja griezties tādā pašā ātrumā arī bez manis.
Īstā saikne darba dienas pēcpusdienā
Taču dīvainā kārtā es vairs nejutos vientuļa. Drīzāk otrādi – es atguvu pati sevi. Brīvajos sestdienu vakaros es vairs necietos troksnī, bet gan gāju uz Cēsu koncertzāli vai vienkārši lasīju grāmatas, kurām gadiem nebija pieticis laika. Es atklāju, ka mana vientulība ir mans ieguvums, nevis sods.
Tad kādu dienu notika kas negaidīts.
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, ko manā dzīvē mainīja viena pavisam parasta darba diena
